Es tev tūlīt visu izstāstīšu,
kā tas notika.

To, ka būs sūdi, es nojautu jau deviņpadsmitā gada nogalē, kad es to bumbuli uztaustīju.
Es nenotvēru to mirkli, kad viņš tur auga. Zini kā, es pret sevi biju diezgan pavirša. Tad es aizgāju pie ārsta. 4. februārī dabūju nosūtījumu pie onkologa. Tas bija pirmais trauksmes zvans, kad es intuitīvi sapratu, ka viss. Ka sākas kaut kas jauns.
Diagnozi man apstiprināja 4. martā. Mēnesis pagāja neziņā. Tā sajūta ir mokoša. Daudz vieglāk ir, kad tev pasaka. Ar kādu atvieglojumu un prieku es iegāju tajā kabinetā! Man vienkārši izbesījis ārā, četras nedēļas visi jautā, visi uztraucas, es pati nevaru saprast. Es saku – nu, davai, sakiet ātri.
Un es saku fūūū, un sāku smieties. Par to, ka beidzot zinu, un beidzot ir skaidrība. Iedomājies, tas viss notika ārkārtas situācijas pašā sākumā, kad viss bija pilnīgās jukās. Operācija man bija kaut kādā 25. martā. Pēc tās es pavisam ātri atguvos, pāris dienas un biju formā.
Un es sāku kā traka iet gar jūru.
Un, ejot gar jūru, man atnāca impulss.
Atnāca impulss, ka es gribu kaut ko darīt ar matiem, jo neizbēgami ķīmijterapija priekšā. Atnāca sajūta, ka es es gribu, pirms tas dabīgi notiek, pati kaut ko ar to izdarīt.


1. epizode
Laiks ir atvadīties
56min
Man likās, ka mati izkritīs uzreiz, bet ne vella.
Kopā man bija sešas ķīmijas ar trīs nedēļu intervālu. Pirmā 30. aprīlī, pēdējā 20. augustā. Mati sāka krist pēc otrās ķīmijterapijas, krist kā tāds sniedziņš pa gabaliem, pa laukumiem, līdz vienā brīdī tie bija pusizkrituši, un es tos vienkārši nodzinu.
Ķīmijterapijas kurss nozīmē aiziet uz Stradiņiem, paņemt numuriņu, gaidīt rindā.
Man bija 6 kursi – 3 kursi ar vienu medikamentu, 3 kursi ar otru. Un tie pirmie 3 kursi… Zini, kā izskatās aperolšprics? Tādā krāsā man laida iekšā.
Pēc tam es čurāju tādu pašu. To sauc par sarkano ķīmiju, tāda kļička arī ir.
Pēc ķīmijas mēneša pauze, tad starošana pusotra mēneša garumā. Katru dienu vienā un tajā pašā laikā. Braucu kā uz darbu, šķiet, 25 reizes. Kavēt nedrīkst, reiz dabūju pa mizu no māsiņas.
Un turpmākos 5 gadus pa vienai tabletei dienā – to sauc par hormonu terapiju.
Es jūtos beidzot,
kā saka, priecīgāka. Kaut nedaudz priecīgāka, saproti.

Paskaties, kā es izskatos. Tie mani mati.
Es ar tiem sūda garajiem matiem nekad nejutos tik labi, tik ļoti es kā tagad, skatoties spogulī.


Es zinu, ka viss būs labi, es ticu, ka viss būs labi.
Ar citādām domām nav iespējams šo periodu izdzīvot. Protams, ir dienas, kurās liekas, ir pasaules gals. Bet ir arī dienas, kas ir skaistas, kurās esmu patiešām priecīga.
Un šis vakars ir tāds. Es esmu priecīga.

Paula Tisenkopfa
Foto: Māris Ločmelis
Parunāsim?
Iespējams, tev tagad ir kas sakāms. Varbūt arī tu vai kāds no tuviniekiem šobrīd iet vai gājuši cauri līdzīgai pieredzei – ja vēlies, uzraksti man.