Es tev tūlīt visu izstāstīšu,
kā tas notika.

To, ka būs sūdi, es nojautu jau deviņpadsmitā gada nogalē, kad es to bumbuli uztaustīju.

Es nenotvēru to mirkli, kad viņš tur auga. Zini kā, es pret sevi biju diezgan pavirša. Tad es aizgāju pie ārsta. 4. februārī dabūju nosūtījumu pie onkologa. Tas bija pirmais trauksmes zvans, kad es intuitīvi sapratu, ka viss. Ka sākas kaut kas jauns.

Jautājums

02/2020, dienasgrāmata

Es gribēju pārmaiņas savā dzīvē, man tās bija nepieciešamas. Es atceros, reiz, stāvot sastrēgumā uz tilta, es runāju ar sevi un izmisumā teicu, vai tiešām man ir jāsaslimst, lai es beidzot savā dzīvē varētu kaut ko mainīt. Man nebija drosmes mainīt neko pašai, un es arī neesmu tik spēcīga, lai es varētu mainīties pati. Un tad notika tas.

Foto: Māris Ločmelis

Diagnozi man apstiprināja 4. martā. Mēnesis pagāja neziņā. Tā sajūta ir mokoša. Daudz vieglāk ir, kad tev pasaka. Ar kādu atvieglojumu un prieku es iegāju tajā kabinetā! Man vienkārši izbesījis ārā, četras nedēļas visi jautā, visi uztraucas, es pati nevaru saprast. Es saku – nu, davai, sakiet ātri.

Un es saku fūūū, un sāku smieties. Par to, ka beidzot zinu, un beidzot ir skaidrība. Iedomājies, tas viss notika ārkārtas situācijas pašā sākumā, kad viss bija pilnīgās jukās. Operācija man bija kaut kādā 25. martā. Pēc tās es pavisam ātri atguvos, pāris dienas un biju formā.

Foto: Māris Ločmelis

Pēcoperācijas pārdomas

03/2020, dienasgrāmata

Dažas dienas pēc operācijas es izmisīgi gaidīju, kad, kad būs tas brīdis, kad es beidzot kaut ko sapratīšu, kad pār mani nāks tā atklāsme, par ko vienmēr runā – „es sapratu, es uz visu raugos citādi”.

Es nejutu un nesapratu neko. Jebkurš satricinājums negarantē to, ka mēs no tā iziesim gudrāki, spēcīgāki. Mēs varam nodzīvot visu dzīvi un tā arī palikt muļķi.

Un es sāku kā traka iet gar jūru.

Un, ejot gar jūru, man atnāca impulss.

Atnāca impulss, ka es gribu kaut ko darīt ar matiem, jo neizbēgami ķīmijterapija priekšā. Atnāca sajūta, ka es es gribu, pirms tas dabīgi notiek, pati kaut ko ar to izdarīt.

1998. gads
2020. gads

1. epizode

Laiks ir atvadīties

56min

skatīties epizodi →

Čūska. Mati.

04/2020, dienasgrāmata

Tāpat kā čuskas met ādu un brieži met ragus, ir pienācis brīdis man nomest savus matus, lai to vietā ataugtu kaut kas jauns, kaut kas spēcīgs, kaut kas patiess.

divi gadi manas iepriekšējās dzīves un cepurīte – mana uzticamā ķīmijterapijas pavadone

Man likās, ka mati izkritīs uzreiz, bet ne vella.

Kopā man bija sešas ķīmijas ar trīs nedēļu intervālu. Pirmā 30. aprīlī, pēdējā 20. augustā. Mati sāka krist pēc otrās ķīmijterapijas, krist kā tāds sniedziņš pa gabaliem, pa laukumiem, līdz vienā brīdī tie bija pusizkrituši, un es tos vienkārši nodzinu.

Pēkšņais niknums pie jūras

04/2020, dienasgrāmata

Man ir tāda jocīga sajūta, pēkšņi tāda kā vate galvā, es nevaru saprast, vai tas viss tiešām notiek ar mani? Es stāvu jūrā ar kaut kādu pūkainu mikrofonu un runāju par to, ka man ir vēzis, un visas tās savas domas… Vai tiešām tas notiek ar mani? Tas nav reāli.

meitas Annas Luīzes zīmējums

Ķīmijterapijas kurss nozīmē aiziet uz Stradiņiem, paņemt numuriņu, gaidīt rindā.

Man bija 6 kursi – 3 kursi ar vienu medikamentu, 3 kursi ar otru. Un tie pirmie 3 kursi… Zini, kā izskatās aperolšprics? Tādā krāsā man laida iekšā.

Pēc tam es čurāju tādu pašu. To sauc par sarkano ķīmiju, tāda kļička arī ir.

Pēc ķīmijas mēneša pauze, tad starošana pusotra mēneša garumā. Katru dienu vienā un tajā pašā laikā. Braucu kā uz darbu, šķiet, 25 reizes. Kavēt nedrīkst, reiz dabūju pa mizu no māsiņas.

Un turpmākos 5 gadus pa vienai tabletei dienā – to sauc par hormonu terapiju.

Foto: Māris Ločmelis

Ļoti pretrunīgas pārdomas

03/2020, dienasgrāmata

Okei, tagad es pateikšu kaut ko patiešām pretrunīgu. Es kaut kādā ziņā priecājos, ka tas ir noticis ar mani, ka man beidzot ir šis grūdiens. Ka man ir beidzot iespēja dota. Padomāt vairāk, ieskatīties sevī dziļāk un izdarīt kādas dzīves izvēles. Nav tā, ka ir jāsalimst, lai tas būtu pamudinājums kaut ko mainīt, noteikti nē… Bet ja tā ir vienīgā iespēja. Varbūt tas nemaz nav tik slikti?

Es jūtos beidzot,
kā saka, priecīgāka. Kaut nedaudz priecīgāka, saproti.

Paskaties, kā es izskatos. Tie mani mati.

Es ar tiem sūda garajiem matiem nekad nejutos tik labi, tik ļoti es kā tagad, skatoties spogulī.

Padoms

06/2020, dienasgrāmata

Saulaina vasaras diena, sēžu āra kafejnīcā, dzeru kafiju, jūtos lieliski. Esmu kaut kādā savā atveseļošanās procesā, bet te atnāk kāds un piepišas klāt. Prasa, vai esmu dzirdējusi par ābolu sēkliņām, tās palīdzot pret vēzi. Ā, bet vispār viņam tas radinieks tomēr esot nomiris. Fuck… Es te čiloju vispār.

meitas Annas Luīzes dāvana manā dzimšanas dienā

Es zinu, ka viss būs labi, es ticu, ka viss būs labi.

Ar citādām domām nav iespējams šo periodu izdzīvot. Protams, ir dienas, kurās liekas, ir pasaules gals. Bet ir arī dienas, kas ir skaistas, kurās esmu patiešām priecīga.

Un šis vakars ir tāds. Es esmu priecīga.

Paula Tisenkopfa

Foto: Māris Ločmelis

Parunāsim?

Iespējams, tev tagad ir kas sakāms. Varbūt arī tu vai kāds no tuviniekiem šobrīd iet vai gājuši cauri līdzīgai pieredzei – ja vēlies, uzraksti man.

paula[at]pastroksni.lv